Katrīna Krīgere, biedrības "Dzīvnieku brīvība" vadītāja

Saeima pagājušajā nedēļā noraidīja grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredzēja pakāpenisku atteikšanos no dējējvistu turēšanas sprostos Latvijā. Rezultāts ir paradoksāls – priekšlikums neguva atbalstu, lai gan par to iestājās gan sabiedrība, gan dzīvnieku aizsardzības organizācijas, gan pati olu ražošanas nozare.

Politikā reti izdodas panākt tik plašu vienprātību. Latvijas lielākie olu ražotāji un Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija publiski pauda atbalstu pakāpeniskai pārejai uz bezsprostu sistēmām. Tika parakstīts sadarbības memorands, kurā nozare pati aicināja noteikt pārejas periodu līdz 2032. gadam, vienlaikus paredzot atbalsta mehānismus ražotājiem, vai 2035. gadam, ja atbalsta mehānismi nebūtu pieejami.

Tieši tādēļ Saeimas lēmums pārsteidz. Ja pārmaiņas atbalsta gan patērētāji, gan ražotāji, rodas jautājums – kas īsti šoreiz pietrūka? Politiskās gribas vai politiskās drosmes?

Saeimas vairākums lēma, ka Latvija pagaidām nav gatava atteikties no sistēmas, kurā aptuveni divi miljoni vistu savu dzīvi pavada metāla sprostos.  Šis lēmums šķiet īpaši pretrunīgs, jo tajā pašā dienā Saeima atbalstīja principu, ka dzīvnieki nav lietas. 

Dažas stundas pirms balsojuma par sprostu aizliegumu Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Civillikumā, nostiprinot principu, ka dzīvnieki nav lietas. Tas ir nozīmīgs solis. Taču ar simboliskiem lēmumiem vien nepietiek. Ja reiz deputāti atzīst, ka dzīvnieks nav lieta, tad kāpēc nākamajā solī nobalso paturēt sistēmu, kurā miljoniem dzīvnieku visu mūžu pavada šauros, pārblīvētos sprostos, kuros nav iespējams nodrošināt to elementāras dabiskās uzvedības vajadzības kā, piemēram, staigāt.

Vēl viens arguments, kas debatēs izskanēja vairākkārt, bija konkurētspēja. Deputāti pauda bažas, ka pēc sprostu aizlieguma Latvijā tirgū varētu pieaugt olu imports no valstīm, kur dzīvnieku labturības prasības ir zemākas. Tās varētu būt pamatotas bažas gadījumā, ja pati nozare nebūtu apņēmusies atteikties no sprostiem un neaicinātu Saeimu sprostus aizliegt, kā tas bija šajā gadījumā. Tāpēc nav saprotams, kāpēc secinājums ir nepieciešamība saglabāt sprostu sistēmu Latvijā.

Šādā loģikā grūti saskatīt attīstību. Vai tiešām zemāki standarti citviet ir pietiekams iemesls, lai arī mēs atteiktos no pārmaiņām, ko jau veic mūsu ražotāji un aicina veikt mūsu valsts, Latvijas sabiedrības vairākums? Ja kāds ražo lētāk uz dzīvnieku ciešanu rēķina, vai tas nozīmē, ka arī mums būtu jāiet tas pats ceļš? Šāda pieeja konkurētspēju neveicina. Tā drīzāk nozīmē samierināšanos ar zemākajiem standartiem.

Tikmēr Latvijas olu ražotāji jau šobrīd iegulda ievērojamus līdzekļus pārejā uz bezsprostu sistēmām. Šīs investīcijas nav nejaušība. Tās ir atbilde uz pārmaiņām Eiropas tirgū, kur pieprasījums pēc bezsprostu produkcijas turpina pieaugt. Arvien vairāk mazumtirgotāju, pārtikas ražotāju un patērētāju atsakās no sprostos dētām olām. Dzīvnieku labturība kļūst par vienu no konkurētspējas priekšrocībām.

Ja importa jautājums politiķus patiešām satrauc, daudz loģiskāk būtu iestāties par vienādiem noteikumiem visiem ražotājiem Eiropas līmenī un aizstāvēt Latvijas uzņēmumu intereses. Saglabājot sprostu sistēmu Latvijā, importa problēma nepazūd.

Turklāt neviens nepiedāvāja rīt slēgt visas sprostu fermas. Likumprojekts paredzēja pārejas periodu līdz 2032. gadam, bet gadījumā, ja atbalsta mehānismi nebūtu pieejami, pat līdz 2035. gadam. Tas bija pakāpenisks risinājums, kas ņēma vērā gan nozares vajadzības, gan nepieciešamību uzlabot dzīvnieku labturību.

Šoreiz vairākums izvēlējās grozījumus neatbalstīt.

Taču balsojums nemaina faktus. Latvijā joprojām aptuveni divi miljoni vistu tiek turētas sprostos. Sabiedrība atbalsta atteikšanos no šādas prakses. To atbalsta arī lielākie olu ražotāji un nozares asociācija. Tāpēc jautājums nav par to, vai pārmaiņas notiks. Jautājums ir tikai par to, cik ilgi likumdevēji vēl to atliks.