13 pasaulē lielākās piena korporācijas rada vairāk siltumnīcefekta gāzu (SEG) nekā lielākie piesārņotāji fosilā kurināmā nozarē, ziņo starptautiskais Lauksaimniecības un tirdzniecības politikas institūts (IATP). Institūta jaunais ziņojums atklāj arī to, ka piena industrijas piesārņojuma apmēri pieauguši straujāk nekā produkcijas, un mudina sabiedrību un lēmumpieņēmējus saukt gaļas un piena uzņēmumus pie atbildības un ieguldīt videi draudzīgākās alternatīvās.

Pētījuma secinājumi ir tieši attiecināmi arī uz aktualitātēm Latvijā un būtu jāņem vērā nacionālās politikas veidotājiem. Piemēram, nodokļu atvieglojumi piena industrijai var saasināt ar piena pārprodukciju un vides piesārņojumu saistītās problēmas, tajā pašā laikā ne tikai samazinot valsts budžeta ienākumus, bet arī nerisinot problēmas lauku apvidos.

Fragments no pētījuma, kas sākotnēji publicēts IATP mājaslapā 2020. g. 15. jūnijā.

Tulkojusi Hanna Paškevica.

Kopsavilkums

13 pasaulē lielākie piena nozares uzņēmumi 2017. gadā kopā emitēja vairāk siltumnīcefekta gāzu (SEG) nekā lielākie piesārņotāji: Austrālijas naftas un dabasgāzes ieguves gigants BHP vai ASV naftas uzņēmums ConocoPhillips. Par spīti tam, ka fosilā kurināmā rūpniecība tiek plaši kritizēta, sabiedrības spiediens uz gaļas un piena pārstrādes korporācijām, kuras rada līdz pat 37% no visām pasaules emisijām, ir samērā niecīgs.

Tikai divu gadu laikā – no 2015. līdz 2017. – lielāko piena pārstrādes uzņēmumu kopējās emisijas palielinājās par 11% (1. attēls). Kaut gan pasaules valdības 2015. gadā parakstīja Parīzes nolīgumu, lai ievērojami ierobežotu globālās emisijas, šo uzņēmumu 32,3 miljonu tonnu lielais SEG pieaugums ir līdzvērtīgs piesārņojumam, ko vienā gadā rada 6,9 miljoni vieglo automašīnu (13,6 miljardi litru benzīna). Dažu piena pārstrādes uzņēmumu emisijas divu gadu laikā pieauga pat par 30% (2. attēls).

Emisiju pieaugums norisinājās vienlaikus ar dramatisku kritumu globālajās piena cenās 2015. un 2016. gadā. Šo krīzi daļēji veicināja lielo piena pārstrādes uzņēmumu pārprodukcija un dempings globālajā tirgū – cenu samazināšana zem ražošanas izmaksām –, tādējādi liekot bankrotēt daudziem maziem un vidējiem piensaimniekiem. Covid-19 piena krīzi lauku kopienās ir dramatiski pastiprinājis.

Kopš IATP un GRAIN pirmā globālā pārskata 2018. gadā “Neiespējamās emisijas: Kā lielie gaļas un piena ražotāji karsē planētu” (Emissions Impossible: How big meat and dairy are heating up the planet), globālā piena industrija ir turpinājusi izvērsties jaunos reģionos, uzņēmumiem apvienojoties un tiekot pārņemtiem, palielinot kopējo produkciju par 8% tikai divu gadu laikā.

Nevienam no šiem uzņēmumiem likums neprasa publicēt vai pārbaudīt savu kaitīgo izmešu daudzumu, vai iesniegt plānu, kā palīdzēt ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5˚C. Mazāk nekā puse no uzņēmumiem publicē aprēķinus par savām emisijām. Neviens no 13 nav apņēmies ilgtspējīgi samazināt emisijas no savām piegādes ķēdēm vai dzīvnieku radīto piesārņojumu.

Situācija Eiropā

Eiropas Savienībā posmā no 1981. līdz 2013. gadam bankrotējušas četras no katrām piecām piena lauksaimniecībām. ES piena kvotu atcelšana 2015. gadā kopā ar citiem faktoriem veicināja otro globālo piena industrijas krīzi 10 gadu laikā. ES veido vairāk nekā ceturto daļu pasaules eksporta. ES piena korporācijas saglabā konkurētspēju pasaules tirgū, maksājot piensaimniekiem cenas, kas nesedz ražošanas izmaksas, un eksportējot “lētos” piena produktus uz attīstības valstīm. Ja ES nopietni domā par saviem klimata mērķiem, tad tās dalībvalstīm ir ne tikai dramatiski jāreformē kopējā lauksaimniecības politika (KLP), lai stimulētu ilgtspējīgas ražošanas metodes un vides izturību, bet arī jāregulē tirgus, lai uzņēmumi nosegtu savu piensaimnieku ražošanas izmaksas un samērīgu peļņu.

Galvenie secinājumi

Lai mazinātu klimata pārmaiņu un tādu negaidītu krīžu kā Covid-19 negatīvās sekas, jānovirza valstu līdzekļi no piesārņojošām lauksaimniecības industrijām, jāregulē to negatīvā ietekme un jāatbalsta agroekoloģiskas ražošanas sistēmas un lauku kopienas. Nopietni jāapsver konkrēti politikas ierosinājumi, kas novērstu piena produktu pārprodukciju, izmantojot tradicionālas piegādes ķēdes pārvaldīšanas programmas un papildu lauksaimniecības un konkurences politikas pasākumus, kas atbalsta ražotājus un darbiniekus, lai palielinātu ienākumus laukos un samazinātu SEG emisijas.

Gaļas un piena industriju negatīvā ietekme skar mūs visus – planētu, dzīvniekus un cilvēkus. Tādēļ arvien vairāk cilvēku izvēlas samazināt savu dzīvnieku valsts produktu patēriņu, to vietā baudot vairāk augu valsts maltīšu. Vai jau zini par 1 mēneša videi draudzīgas ēšanas izaicinājumu “Neapēd zemeslodi” vai augu valsts ēdienu piedāvājumu Latvijas kafejnīcās un restorānos?