Ronjas stāsts

Mani sauc Ronja, un šis ir mans stāsts. Esmu šeit vismaz sešus mēnešus, bet drīzāk šķiet, ka pagājuši jau daudzi gadi. Dienu pēc dienas es pavadu šajā mazajā būrī, un nekas nemainās. Cik vien tālu var redzēt, te ir neskaitāmas būru rindas ar desmitiem citu lapsu. Kāpēc mūs šeit tur? Kāpēc mani šeit tur? Man neliekas, ka es šādu dzīvi būtu pelnījusi, jo neesmu nevienam nodarījusi neko sliktu. Un kā gan es būtu varējusi ko nodarīt, ja visu dzīvi esmu bijusi iesprostota šeit. Viena.

Jau kopš pirmās dienas jūtu bailes un apjukumu. Tas nepāriet ne uz sekundi. Man liekas, daudzas lapsas blakus būros patiešām ir sajukušas prātā — viņas kliedz, raud, trako, skrāpē būru režģus, cenšoties tikt ārā. Es viņām nevaru neko pārmest, jo arī man bieži kļūst tik neizturami, ka pati to daru. Es to neizvēlos darīt, tas vienkārši notiek — manī ir nepārvarama vēlme izskrieties un just zemi zem kājām — šo mūžīgo metāla režģu vietā. Sajust saules siltumu, svaigu gaisu — šīs mūžīgās smakas vietā.

Pirms dažām dienām cilvēki no būriem paņēma vairākas lapsas un aiznesa prom. Vairs neesmu viņas redzējusi. Kur viņas palika? Man gribētos domāt, ka cilvēki viņas palaida dabā vai jebkur, kur ir labāk, — galu galā mēs te tik ilgi esam bijušas, ka droši vien beidzot to esam nopelnījušas. Kuru katru dienu kāds cilvēks arī mani izņems no būra. Es nevaru to sagaidīt, jo jebkas būs labāk par šādu dzīvi. Vai es beidzot drīkstu iet ārā? Lūdzu izlaidiet mani ārā.