Dzīves apstākļi zvēraudzētavās

Apstākļi dabā un zvēraudzētavās

Lai izvērtētu, kādas ciešanas dzīvniekiem rada dzīve zvēraudzētavās, nepieciešams salīdzināt dzīvnieku dabisko vidi ar zvēraudzētavu apstākļiem. Dzīvnieki, ko visbiežāk audzē kažoku ieguvei, ir ūdeles un lapsas. Šīs sugas nav domesticētas, un, atrodoties nebrīvē, dzīvnieki ir pakļauti psiholoģiskām un fiziskām mocībām. Apgalvojumi, ka šo dzīvnieku uzvedība un vajadzības gadu laikā ir mainījušās, ir nepatiesi un zinātniski nepamatoti. Zvēraudzētavās lapsas un ūdeles ir tikušas audzētas pārāk īsu laiku, lai būtu paveikts vērā ņemams selekcijas darbs, tādēļ viņu instinkti nav izzuduši un pamatvajadzības nav mainījušās. 

 
   
 

Kažokzvēri, kurus audzē apģērba izgatavošanai, tiek turēti mazos būros un cieš no ievainojumiem, fiziskiem izkropļojumiem un psiholoģiskām problēmām. Novērota apātija un nedabiska uzvedība, ko izraisa stress un psiholoģiskas ciešanas no atrašanās nebrīvē. Lapsas un ūdeles ilgstoši veic atkārtotas un monotonas kustības, un tā ir nopietna pazīme, ka dzīvnieks izjūt stresu. Varētu šķist, ka dzīvniekiem kažokzvēru audzētavās klājas labi, jo pašiem nav jācenšas izdzīvot un meklēt barību. Taču šaurajos sprostos dzīvniekiem ir liegta instinktīva uzvedība, tā radot hronisku stresu un frustrāciju. Tas dzīvniekiem izraisa psihiskas saslimšanas, kas izpaužas apātijā, bezmērķīgā stereotipiskā uzvedībā, agresijā pret citiem dzīvniekiem un sevis kropļošanā, kā arī kanibālismā.

Lapsas un ūdeles ir plēsēji ar attīstītām maņām, kas ļauj atrast un notvert medījumu. Zvēraudzētavās dzīvniekiem tiek izbaroti gaļas un zivju subprodukti, kas ir rūpīgi jāapstrādā, lai pēc to apēšanas dzīvnieki nesaslimtu. Barības sastāvdaļas tiek samaltas putrā, kas tiek dozēti uzlikta uz katra būra.

Audzētavās ūdeles un lapsas tiek turētas garās nojumēs bez sienām, kur abās pusēs cits pie cita ir sarindoti sprosti. Starp abām rindām ir aptuveni metru plats celiņš, kuru izmanto zvēraudzētavu darbinieki, lai piekļūtu dzīvniekiem. Šīs nojumes parasti ir 50–100 metrus garas. Būru apakša ir režģveida, lai darbiniekiem būtu vieglāk reizi vai divas gadā savākt dzīvnieku izkārnījumus, kas krājas zem būriem. Taču šāda grīda nav piemērota nevienam dzīvniekam, turklāt mēslu dēļ tie ir spiesti visu mūžu pavadīt pastāvīgā smirdoņā. Šāda veida nojumes mēdz nepasargāt dzīvniekus no nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Karstās vasaras dienās ūdeles var nomirt no pārkaršanas, bet rudens un ziemas mēnešos mēdz būt pakļautas vējam, lietum un salam.

Tā kā kažokzvēru audzēšanas nozarē svarīgākais ir gūt peļņu un samazināt izmaksas, nav iespējams nodrošināt tādus apstākļus, kuros lapsas un ūdeles neizjustu psiholoģiskas un fiziskas ciešanas. Tāpēc daudzās valstīs kažokzvēru audzēšana ir aizliegta.

 
 
   
 

Ūdeles

nebrīvē tiek audzētas tikai aptuveni 80 gadus, tādēļ viņas nekādā gadījumā nevar uzskatīt par domesticētām. Ūdeles ir savrupi dzīvnieki, kam ļoti svarīga ir sava teritorija, ko tās agresīvi aizsargā no citiem sugas brāļiem, taču zvēraudzētavās vienā būrī tiek turētas pat trīs ūdeles. Savvaļā ūdeles ik dienas pārvietojas pa vairāku kvadrātkilometru plašu teritoriju un dzīvo mežainos apvidos, kuru tuvumā ir ūdenstilpes, piemēram, upes vai ezeri. Šajā teritorijā ūdeles izveido vairākas alas, kuras viņas bieži izmanto. Ūdeles aptuveni pusi laika pavada ūdenī, ik dienas nopeldot aptuveni 250 m un medījot ūdens dzīvniekus. Pētījumi liecina, ka piekļuve ūdenim šiem dzīvniekiem ir ārkārtīgi svarīga, jo, tā kā ūdeles daļēji ir ūdens dzīvnieki, tieši ūdenī viņas ir visaktīvākās un iegūst līdz pat 70% barības. Ūdens pieejams tikai dzirdīšanas sistēmā vai pat nelielā dzeramā ūdens traukā, kas rudens un ziemas zemajā gaisa temperatūrā sasalst. Tādējādi zvēraudzētavu apstākļi nevar apmierināt ūdeļu pamatvajadzības. Nebrīvē dzīvojošām ūdelēm ir liegta viņu dabiskā uzvedība, jo viņas visu savu īso mūžu ir iesprostotas nelielā būrī (0,3 m2 būra platība pielīdzināma pāris kurpju kastēm). Būru šaurība un citu ūdeļu tuvums rada stresu, jo savvaļā kopā ar citām ūdelēm viņas sastopamas tikai vairošanās periodā. Rezultātā ūdeles sevi savaino, graužot savu asti un ķermeni, kā arī sakropļojot citas ūdeles, ar ko atrodas vienā būrī.

Zvēraudzētavās ūdeļu kucēni dzimst no aprīļa līdz maijam, tiek atšķirti no mātes 6–8 nedēļu vecumā un pēc tam tiek audzēti līdz novembrim vai decembrim, kad šos dzīvniekus nogalina. Latvijā ūdeles tiek nosmacētas ar oglekļa dioksīdu, ievietojot dzīvnieku speciālā kamerā. Eiropas Komisijas 2001. gada ziņojumā par kažokzvēru labturību norādīts, ka šī ūdeļu nonāvēšanas metode nav vēlama, jo dzīvnieki ilgi ir pie apziņas un mirst stresa pilnā nāvē. Viena kažoka dēļ tiek nogalinātas aptuveni 60 ūdeles.

 
   
 

Lapsas

nebrīvē tiek audzētas aptuveni 100 gadus, taču šā perioda laikā vaislas dzīvnieki pārsvarā ir tikuši izvēlēti pēc kažoka kvalitātes, ķermeņa un piedzimušo kucēnu izmēra, īpaši nepievēršot uzmanību viņu attiecībām ar cilvēku. Lapsas izjūt lielas bailes no cilvēkiem, tādēļ dzīve zvēraudzētavās un cilvēku klātbūtne viņām rada milzīgu stresu. Novērots, ka, cilvēkam tuvojoties lapsas būrim, tā bailēs mēģina atkāpties uz būra aizmuguri, cik vien tālu iespējams. Lapsas, līdzīgi ūdelēm, savvaļā iezīmē savu teritoriju, un sugas ietvaros viņām raksturīga hierarhija. Šie dzīvnieki veido sarežģītas alu sistēmas ar vairākām ieejām un izejām, tādēļ arī zvēraudzētavā lapsas instinktīvi veic rakšanas kustības sprosta stieplēs. Lapsas parasti apdzīvo līdz 30 km2 plašu teritoriju, turklāt polārlapsām tā var būt vēl lielāka; lapsām patīk skriet un mērot lielus attālumus (ik dienu — līdz pat desmit kilometriem), turpretī zvēraudzētavas sprostā katrai lapsai atvēlēts mazāk nekā viens kvadrātmetrs. Tā kā būri ir pārāk mazi, lai lapsas varētu normāli kustēties, tām nereti no nepietiekamām kustībām deformējas kājas. Dzīve zvēraudzētavās lapsas pakļauj milzīgām mokām, jo tās nevar skriet, rakt alas, medīt, paslēpties, tādēļ dzīvnieki būrī bezmērķīgi riņķo, staigā turp atpakaļ, lēkā no viena būra kakta uz citu, grauž būra režģus, mēģinādami tikt galā ar nebrīves apstākļiem, kuros to instinkti ir apspiesti.

Novembrī vai decembrī, kad lapsas ir aptuveni pusgadu vecas, viņas tiek nonāvētas, ievadot anālajā atverē metāla stieni, kas dod elektriskās strāvas triecienu. Šāda metode kažokzvēru audzētājiem ir izdevīga, jo kažoks netiek bojāts, taču nav uzskatāma par nesāpīgu. Viena kažoka dēļ tiek nogalinātas aptuveni desmit lapsas, taču visbiežāk lapsu ādas tiek izmantotas tikai apkakļu vai citu izstrādājumu izgatavošanai.

Citi dzīvnieki, ko Eiropas saimniecībās audzē viņu kažoku dēļ, ir truši, jenotsuņi un šinšillas. Uz Latviju īpaši attiecas tieši šinšillu audzēšana, jo pēdējos gados audzētavu skaits ir strauji pieaudzis, sasniedzot aptuveni 25 audzētavas. 

 
   
 

Šinšillas

ir kolonijās dzīvojoši sociāli dzīvnieki, kas pārsvarā ir aktīvi naktī un apdzīvo kalnainus apvidus. Mūsdienās šinšillas ir arī populāri mīļdzīvnieki, lai arī cilvēku pieskārieni tām ir nepatīkami un padara šinšillas nervozas. Šinšillu kažokus cilvēki sāka izmantot jau pirms vairākiem gadsimtiem, jo šiem mazajiem grauzējiem kažoks ir neparasti mīksts un maigs, kas kažokādu tīkotājiem to padara īpaši pievilcīgu. Šīs rīcības rezultātā viena no šinšillu sugām ir izmirusi, bet pārējās divas ir aizsargājamas. Tomēr arī tas šinšillas nepaglābj no cilvēkiem — tagad šinšillas savvaļā sastopamas tikai Čīlē, kur turpinās nelegāla šinšillu medīšana. 

Latvijas audzētavās vienā 0,2 m2 šaurā sprostā atļauts turēt divas šinšillas. Sprosti parasti ir sarindoti cits citam līdzās un sakrauti vairākos stāvos. Taču šinšillas ir kustīgi dzīvnieki, kam nepieciešams skriet, turklāt — viņas spēj uzlēkt augstāk par vienu metru. Tā kā šinšillas ir grauzēji, tām pastāvīgi aug zobi, kam nepieciešama deldēšana, tādēļ nebrīvē audzētājiem mākslīgi jāapmierina šī dzīvnieku vajadzība, būrī ieliekot koku zariņus.

Lai izgatavotu vienu kažoku, tiek nogalinātas aptuveni 150 šinsillas. Latvijā šinšillas atļauts nogalināt speciālās kamerās, noindējot tās ar hloroformu vai oglekļa dioksīdu. Šāds nogalināšanas veids audzētājiem ir izdevīgs, jo tādējādi netiek bojāta vērtīgā kažokāda. Grūti nosaukt šo metodi par “humānu” vai nesāpīgu.

Paraksties par nežēlīgās kažokādu industrijas slēgšanu Latvijā!